1668. gada vizitācijas rakstā minēts, ka Lielsalacas baznīca ir koka celtne ar daļēju jumtu un mazu tornīti, un tā ir labā lietošanas kārtībā. Laiks darīja savu un, gadiem ejot, baznīca stipri nolietojusies, ziemā pat vējš pūta sniegu iekšā.
Vecā koka baznīca bija tik sagruvusi, ka vajadzēja domāt par tās atjaunošanu, bet nepietiekamo līdzekļu dēļ, kā arī, lai izvairītos no grūtībām, kuras mums naidīga valsts valdība nostāda visām svešām baznīcām pretim, nolēma: nevis jaunu baznīcu uzcelt, bet izlabot veco, t.i., vispirms atstutēt baznīcas jumtu un tad izplēst koka sienas un no pašiem pamatiem tās uzcelt no mūra. Darbu sāka 1855. gada pavasarī un jau tā paša gada novembrī varēja noturēt dievkalpojumus jauno mūru iekšpusē. Mazākie darbi palika nākošam gadam, un šajā vasarā nojauca veco torni un uzmūrēja jaunu no akmeņiem, ko nākamā nedēļā paredzēja pabeigt. Līdzekļus celtniecībai ņēma pa lielākai daļai no baznīcas kapitāla, kas bija sakrājies no agrākiem dāvinājumiem un bija ap 4000 rbļ. liels. Pa daļai to saņēma no draudzes īpašnieka kunga, kas celtniecībai piešķīra būvmateriālus, bet latviešu draudze deva strādniekus un zirgu dienas, kā arī pieveda materiālus un tā godīgi ieguldīja savi tiesu celtniecības darbā.
Pašlaik baznīcas altārī atrodas Limbažu aptiekāra K. Gelhāra eļļas glezna “Kristus debesbraukšana”, kuru altārī ievietoja 1847. gadā. Baznīcas kancele un daļa solu saglabājušies no 18. gadsimta 2. puses.
- gadā Lielsalacas luterāņu baznīca svinēja 230 gadu jubileju.
